http://www.aisbergs.lv/?p=13885

Cilvēks autonomās eksistences apstākļos

IZDZĪVOŠANA 17.12.2009

Cilvēkam, kurš nonācis autonomās eksistences apstākļos, nekavējoties jārisina vairāki neatliekami uzdevumi. Pirmie un paši svarīgākie ir:

1. jāpārvar šī notikuma izraisītais stress un bailes, kas traucē viņam aptvert reālo situāciju un paralizē apzinātu rīcību;
2. nepieciešamības gadījumā jāsniedz sev un citiem cietušajiem pirmā neatliekamā medicīniskā palīdzība;
3. jāmeklē aizsardzība no nelabvēlīgajiem apkārtējās vides faktoriem (zema vai augsta temperatūra, tieši saules stari, stiprs vējš u.c.);
4. jāsarūpē dzeramais ūdens un pārtika;
5. jāparūpējas par savu (savas ģimenes) drošību.

Tomēr jāatzīst, ka negaidīti nokļūstot ārkārtējā situācijā, tikai nedaudzi nekavējoties spēj enerģiski un mērķtiecīgi rīkoties, bet lielākajam vairākumam tas izraisa savdabīgu apjukuma stāvokli. Vēl jo lielākas „morālas paģiras” paralizē to cilvēku rīcībspēju, kuri savulaik ignorējuši brīdinājumus par šādas „melnās dienas” varbūtību un neko nav darījuši, lai tādam notikumu pavērsienam pienācīgi sagatavotos. Apmēram katram desmitajam šāds notikumu pavērsiens izraisa histēriju un paniku. Vieniem tas izpaužas kā spēcīgs uztraukums vai reālajai situācijai neadekvāta rīcība, citiem pilnīgi pretēji – nomāktība un vienaldzība pret apkārt notiekošo, kas izslēdz jebkādu loģisku rīcību.

.

Tikai nedaudzi, saglabājot pašsavaldību, ātri izvērtējot radušos situāciju spēj rīkoties apdomāti un mērķtiecīgi. Tomēr paejot noteiktam laika sprīdim, vairums cilvēku (ar retiem izņēmumiem) nomierinās, adaptējas jaunajos apstākļos un pakāpeniski sāk rīkoties, lai saglabātu savu un savu tuvinieku dzīvību un veselību.

Nedrīkstam aizmirst, ka viss augstāk minētais ir cieši saistīts ar daudziem apstākļiem: nelaimē nokļuvušo cilvēku psihisko un fizisko stāvokli, pieejamiem ūdens un pārtikas krājumiem, pirmās palīdzības līdzekļiem. Milzīga nozīme ir klimatiskajiem apstākļiem un apkārtējā vidē pieejamiem resursiem. Visi augstāk minētie gan subjektīvie, gan objektīvie faktori būs izšķirošie un reāli noteiks cilvēka vai cilvēku grupas izdzīvošanas iespējas autonomos apstākļos.

Nedrīkstam aizmirst, ka cilvēka ķermenim ir dabas dotas kritiskās robežas dzīvības uzturēšanai organismā pie dažādiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Pārsniedzot šīs pieļaujamās robežas, organismā sākas neatgriezeniskas patoloģiskas izmaiņas un iestājas nāve. Šie faktori var būt: fiziskas sāpes, aukstums, karstums, slāpes, bads, pārpūle, vientulība, bailes.
v

Sāpes

Sāpes ir organisma dabīga fizioloģiska reakcija, kas pilda tā aizsardzības funkciju. Cilvēks, kuram nav sāpju sajūtas tiek pakļauts nopietnām briesmām, jo nav spējīgs savlaicīgi veikt pretpasākumus radušos draudu novēršanai (savlaicīgi nepamana nopietnu ievainojumu, asiņošanu, lūzumu utt.). Bet no otras puses – mokošas sāpes kaitina, sadusmo, novērš uzmanību un mazina cilvēkam darbaspējas. Ilgstošas, stipras un nepārejošas sāpes negatīvi iespaido cilvēka uzvedību un rīcību.

Neskatoties uz teikto, cilvēks ir spējīgs pārvarēt ļoti stipru sāpju sajūtu. Koncentrējoties kāda ļoti svarīga un atbildīga uzdevuma izpildei, viņš spēj uz laiku „aizmirst” par sāpēm.
v

Aukstums

Aukstums samazina cilvēka fizisko aktivitāti, darbaspējas un graujoši iedarbojas uz viņa psihi. Aukstumā sastingst ne tikai ķermeņa muskuļi, bet arī smadzenes un zūd gribasspēks, bez kura jebkura cīņa par savu eksistenci jau iepriekš nolemta neveiksmei. Tādēļ aukstos klimatiskajos apstākļos cīņa par izdzīvošanu sākas ar ķermeņa pasargāšanu no aukstuma: rūpēm par pajumti, uguni, siltu dzērienu un ēdienu.
v

Karstums

Apkārtējās vides augsta temperatūra un jo sevišķi – tieši Saules stari, ātri rada cilvēka organismā ievērojamas izmaiņas. Ķermeņa pārkaršana izsauc orgānu un dzīvības nodrošināšanas sistēmu darbības traucējumus, vājina cilvēka fizisko un psihisko aktivitāti.

Augstas temperatūras ietekme ir sevišķi bīstama, ja trūkst dzeramā ūdens. Tad līdz ar ķermeņa pārkaršanu notiek organisma atūdeņošanās. Šādā situācijā kā vienīgais glābiņš ir sameklēt (izveidot) nojumi, kura aizsargātu no tiešiem Saules stariem, ierobežot fizisko aktivitāti un ekonomiski izlietot esošos dzeramā ūdens krājumus. Ja šo pasākumu kompleksu neizdodas īstenot, tad…
v

Slāpes

Slāpes ir cilvēka ķermeņa normāla reakcija uz ūdens trūkumu organismā. Ja neizdodas sarūpēt dzeramo ūdeni, tad tas autonomās eksistences apstākļos ir nopietns drauds cilvēka dzīvībai. Slāpes pārņems viņa domas, vēlmes un visa griba koncentrēsies tikai vienam mērķim – atbrīvoties no šīs mokošās slāpju sajūtas.
v

Bads

Bada sajūta, ko izsauc organisma vajadzība pēc barības var uzskatīt kā tipisku, lai arī nedaudz aizkavētu reakciju uz ekstremāliem apstākļiem. Ir zināms, ka cilvēks, saglabājot darbaspējas, var ilgstošu laiku iztikt bez barības. Tomēr ilgstoša badošanās un jo sevišķi – trūkstot dzeramajam ūdenim, novājina organismu un samazina tā pretošanās spējas aukstumam, sāpēm un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem.

Tādēļ izdzīvošanā izšķiroša nozīme ir apkārtējās vides florai un faunai, kā arī paša cilvēka zināšanām un spējai papildināt savus pārtikas krājumus makšķerējot, medījot, vācot ēdamos augus, ogas, sēnes, utt..
v

Pārpūle

Pārpūle ir savdabīga organisma reakcija uz ilgstošu (dažkārt pat neilgu) fizisko vai psihisko slodzi. Pārpūle slēpj sevī potenciālas briesmas, jo notrulina cilvēka gribu un padara piekāpīgu personīgajām vājībām. Pārpūlējies cilvēks biežāk pieņems lēmumu, ka: „Šis darbs nav steidzīgs un to var atlikt uz rītdienu”. Bet autonomās eksistences apstākļos tas var izrādīties liktenīgi. Izvairīties no nepamatotas pārpūles var tikai ar pārdomātu darbu plānošanu, savlaicīgi paredzot laiku arī atpūtai.

Cilvēkiem (un jo sevišķi smagi, ja viņš ir viens pats), kuri nonākuši autonomās eksistences apstākļos, nereti iestājas tāds psihiskais stāvoklis, kuru apzīmē ar vārdu „grūtsirdība”. Tas ir stāvoklis, kad „nolaižas rokas” neveiksmīgi cenšoties sameklēt ūdeni un pārtiku, kad indivīds apzinās savu vientulību, nezināšanu un nespēju pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kurā nav pieejami nekādi „civilizācijas labumi”. Tad pārņem bailes par iespēju izdzīvot.
v

Bailes

Bailes ir visspēcīgākais, cilvēka aktīvu rīcību un apdomātu cīņu par savu izdzīvošanu paralizējošs faktors. Pārvarēt bailes nav viegls uzdevums, bet tas ir absolūti nepieciešami cilvēka (cilvēku) eksistencei autonomos apstākļos. Baiļu stāvokli iespējams pakāpeniski pārvarēt, ja nosprauž sev (un citiem, ja tādi ir) skaidrus mērķus, strikti sadala reāli izpildāmus pienākumus un pieprasa sev (un citiem) to nelokāmu izpildi. Pakāpeniski pārejot no vieglāk izpildāmiem uz sarežģītākiem uzdevumiem un redzot sava darba reālos augļus, cilvēkam pakāpeniski izzudīs baiļu sajūta un radīsies pārliecība, ka: „Arī es kaut ko varu!”