Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Izdzīvošana

Cilvēks ar cirvi (pašaizsardzība)

http://www.aisbergs.lv/?p=14220

 

Cilvēks ar cirvi (pašaizsardzība)

IZDZĪVOŠANA 17.01.2010

 

Visai bieži garīgā nāve apsteidz fizisko nāvi.
Izvēles trūkums atvieglo izvēli.
A. Kočergins

Cīņā ne vienmēr uzvar tas, kuram varenāki muskuļi, lielāks svars, vai bagātāka cīņu pieredze. Bieži vien uzvar cilvēks, kuram šī uzvara ir bijusi vajadzīgāka nekā citiem. Ķermenis var būt vājāks par ārējo agresiju, spēki var būt nevienādi, bet vienmēr ir iespēja iet bojā cīnoties! Vai tāds iznākums nav uzvara pār ienaidnieku, kurš gaidījis kaunu un padevību jūsu acīs, atzīstot uzbrucēja pārākumu?

Vai uzbrucējs ir gatavs pašam ļaunākam, kas ar viņu var notikt, ja mēs tam dosim pietiekošu pretsparu? Vai viņš par tādu cenu būs ar mieru pārbaudīt mūsu apņēmību aktīvi pretoties? Vairumā gadījumu – nē! Lielākā daļa agresoru nav gatavi pretestībai uz dzīvības un nāves robežas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nelietis un nekauņa ir gļēvulis! Jo vairāk gļēvuļu savācas vienkopus, jo viņi savas iedomātās nesodāmības dēļ kļūst agresīvāki. Un jo ātrāk viņi aizbēg, saņemot reālu un iznīcinošu pretsparu.

Visgrūtākais ir būt psiholoģiski gatavam, ka kaut kas ar mani „var notikt”. Mēs taču ik dienas redzam gan pa TV, gan lasām preses izdevumos, ka tur „ir noticis”, ka ar to „ir noticis”. Bet ar to mums nav nekāda sakara, jo ar mums taču vēl nekas nav noticis un, protams, „nevar notikt”. Tāpēc jau arī plaši tiek tiražēti visādi šaušalīgi notikumi gan Ķīnā, gan Mozambikā, gan kaut kur citur plašajā pasaulē, jo pie mums un ar mani tas „nevar notikt”. Tas tāpēc, lai novērstu mūsu uzmanību no apkārt notiekošā, no tā, kas nākošajā momentā „var notikt” ar mani. Tāpēc izlaidīsim gudrās pamācības par psiholoģisko sagatavotību, bet apzināsimies un būsim gatavi tam, ka jau atslēdzot dzīvokļa durvis, lai dotos laukā, aiz tām kāds mūs var gaidīt…

.

Vislielākais mūsu ienaidnieks ir bailes. Tādas bailes, kas paralizē mūsu domas un pretošanās spējas. Ļoti bieži uzbrucējs jau pirms fiziskas saskarsmes ar upuri cenšas to iebaidīt un padarīt pretoties nespējīgu (ar savu izskatu, balsi, uzvedību, utt.) Pat izvarotāji pirms tam mēdz savus upurus iebaidīt. Bailes ir pirmais solis nelaimes virzienā. Nerunājiet ar uzbrucēju ātri un augstos toņos. Katram vārdam jābūt savaldīgam un skaidri pateiktam. Nekad neskatieties uzbrucējam acīs, bet ar savu izskatu centieties nodemonstrējot mierīgu nevērību.

Ja esiet pretinieka tiešā tuvumā – nebēdziet. Kā jūs variet būt pārliecināts, ka skrieniet ātrāk nekā uzbrucējs? Kas jums teica, ka viņiem nav ieroča, caurules gabala vai akmens, kas var lidot jums mugurā un notriekt no kājām? Bēgšana automātiski jūs abus sadalīs divās kategorijās: medījums un mednieks. Un jūs, neskatoties uz raudāšanu, kliegšanu, skrāpēšanos un citām visai nelietderīgām darbībām, vajātāja acīs joprojām būsiet tikai medījums.

Un pats galvenais! Neviens un nekad nav tiesīgs izstiept roku uz jūsu pusi un vēl jo vairāk – satvert jūs! Pieskarties jums drīkst tikai vistuvākie cilvēki. Kad kāds cenšas satvert jūsu roku, viņš vēlas izlikties par jums tuvu cilvēku vai arī tūlīt nostādīt jūs uz par sevi zemākas pakāpes. Uz šā efekta balstās profesionālo čigānu zīlnieču suģestija. Paplikšķināšana vai rokas uzlikšana uz pleca iemidzina jūsu uzmanību tā paša iemesla dēļ. Šādos gadījumos nekad neatbildiet uz jautājumiem, neielaidieties nekādās diskusijās. Parasti, nejūtot atgriezenisko saiti, šādi „draugi” mēdz apklust un aiziet. Lai gan ir gadījumi, kad jārīkojas enerģiskāk…

Vienīgā iespēja, kā mainīties lomām, ir nobaidīt pretinieku ar savu nestandarta uzvedību – ar izteiktu tieksmi cīnīties! Momentāna reakcija uz agresiju VIENMĒR ir labāka par nobaidīta jēra gaidīšanu, kad viņu vedīs uz kautuvi. Lai iemācītos aizsargāties, vispirms nepieciešams iemācīties uzbrukt.

Vislabākais ir censties saglabāt skaidru prātu un mieru (morāli nesagatavotam cilvēkam tas ir ļoti grūti) un noteikt sev izdevīgāko veidu kā pirmajam uzbrukt savam pretiniekam . Pie tam – uzbrukt viņam negaidīti, mežonīgi un ar visu spēku. Nedomājiet par to, ka variet pretiniekam nodarīt sāpes vai miesas bojājumus. Tieši tas jums ir jāizdara, lai uz brīdi padarītu viņu aktīvas rīcības nespējīgu. Cīņā par savu godu, veselību un dzīvību uzvar nevis stiprākais, bet gan apņēmīgākais cilvēks. Nedrīkst ļaut pretiniekam uzbrukt pirmajam. Ja situācija skaidra, tad uz priekšu! Jo briesmīgāk jūs savainosiet pirmo agresīvi noskaņoto uzbrucēju, jo mazāka varbūtība, ka viņa drauģeļi turpinās uzbrukumu.

Automašīnā līdzās sev vienmēr turiet cirvi, kuru kopā ar asmens apvalku nopērciet veikalā. Kritiskā situācijā tas var izrādīties pietiekoši „svarīgs arguments”, lai „atrunātu” pretinieku no tālākas diskusijas. Un nereģistrētu ieroču glabāšanu arī neviens jums nevarēs „piešūt”…

Kā pareizi uzvesties, ja jūsu priekšā parādās potenciāli bīstams cilvēks? Mēģiniet lūkoties ar nedaudz nolaistu galvu un it kā neko neredzošu skatienu viņa krūšu apvidū (tā vislabāk var izmantot perifērijas redzes īpašības un kontrolēt apkārt notiekošo). Šāds skatiens neizraisa tiešu acu kontaktu ar potenciālo uzbrucēju, jo nekas tā nestimulē agresiju kā skatīšanās pretiniekam acīs.

Šaurā šķērsieliņā vai vārtu rūmē ejot pretī kādam nekauņam uzreiz nenovērsiet skatienu no viņa. Neskatoties uz viņa nekaunīgo smīnēšanu un piedauzīgo uzvedību, ieskatieties viņam sejā, bet pēc tam lēnām un vērtējoši apskatiet viņu no galvas līdz kājām. Pēc tam var „apmierināti” novērst skatienu un iet viņam garām. Šis tips visdrīzāk iedomāsies, ka viņam vaļā bikšu priekša, netīri apavi vai vēl kas cits – katrā gadījumā viņam būs ko padomāt par jūsu neadekvāto rīcību.

Svarīgi ir kāds apģērbs jums mugurā. Puskailas krūtis un apspīlēti, sprīdi gari mini svārciņi meitenēm un sievietēm jau paši par sevi aicina: „Nāc un dari!” Kāpēc gan kādam seksuāli neapmierinātam subjektam neņemt vērā šādu atklāti izteiktu uzaicinājumu? Tikai nesakiet, ka jūs to negribējāt… Vai, ka tajā dienā (naktī, rītā, vakarā) tiešām bija karsti…

Ļoti svarīgi ir laikus būt gatavam, ja tevi uzrunās. Uzskatiet, ka uzsauciens: „Meitenīt, meitenīt!” nav domāts jums un uz to nav jāatbild. Arī replika: „Klausies, tu āzi!” nav domāta jums un uz to nav jāatbild. Neatskatieties, neatbildiet un nepaātriniet soļus, lai uzbrucējam neizraisītu „bēgoša medījuma” sindromu. Ieteicams ieskatīties pulkstenī, skaļi noteikt: „Aizmirsu! Mani taču gaida!”, strauji izmainīt iešanas virzienu par 90 grādiem un tikai tad pielikt soli. Ar sānu redzi jūs varēsiet kontrolēt potenciālā uzbrucēja uzvedību.

Ja jūs cilvēkos kāds satver aiz rokas, neļaujieties panikai un (ja neesiet gatavs uzbrucēju nokautēt uz vietas) necenšaties tūlīt izrauties no satvēriena. Bieži vien situāciju izdodas normalizēt viens noteikts un skaļā, ledainā balsī izteikts jautājums: „Jūsu uzvārds?”. Tā var uzbrucēju nedaudz pārsteigt, bet nekādā gadījumā nedrīkst turpināt sarunu. Ja viņš jūs atlaiž no satvēriena – atkal ielūkoties pulkstenī un ātri (tikai ne skriešus) aizejiet. Bet, ja neatlaiž, tad jārīkojas ātri un noteikti (pielietojot kādu no zemāk aprakstītajiem paņēmieniem).

Vismuļķīgākais ir uzticēties tādiem „moderniem” pašaizsardzības līdzekļiem kā gāzes baloniņš, gāzes pistole, jo pietiek ar visniecīgāko vēja pūsmu uz jūsu pusi, lai pats „nobaudītu” šo gāzi. Tāpat elektrošoka ierīce ir pietiekami efektīva tikai trāpot kakla rajonā. Šo speclīdzekļu „superefektivitāte” ir redzama tikai Holivudas „bojevikos”. Pastāv pat teiciens: „Ja vēlies, lai tevi nošauj, izvelc no kabatas gāzes pistoli!” Pats efektīvākais pašaizsardzības līdzeklis ir nazis (gan vīrieša kabatā, gan dāmas rokas somiņā). Bet rīkoties ar nazi ir jāprot un reālā situācijā jābūt gatavam to nekavējoties pielietot. Bet neapmācīta cilvēka rokās nazis ir viegls uzbrucēja ieguvums un visdrīzāk tiks pielietots pret pašu naža īpašnieku…

Pirmais sitiens ir pats svarīgākais un to jāmērķē pa visjūtīgākajām vietām, kas ilgstoši saglabā sāpju sajūtu: kājstarpe (vīriešiem), acis, kakls, ausis, saules pinums, pakausis, ceļgali… Praktiski jebkurš pietiekami spēcīgs sitiens pa kājstarpi vai spēcīgs iztaisnotu, cieši kopā saspiestu pirkstu dūriens (nevis tikai pieskaršanās) acīs, uz laiku neitralizēs uzbrucēju.

Ļoti efektīvs ir sitiens no priekšpuses pa kaklu. Pie tam gluži vienalga kurā vietā sitiens trāpa. Galvenais lai sitiena trajektorija būtu vērsta taisnā leņķī pret kaklu.

Ja pretinieks satvēris jūs aiz krūtīm un jūsu rokas vēl brīvas, tad labu efektu dod spēcīgs abu plaukstu vienlaicīgs sitiens pa uzbrucēja ausīm (tā it kā jūs no visa spēka sasistu plaukstas, bet starp tām būtu „gadījusies” uzbrucēja galva.

Ļoti piemērotas ir māņu kustības. Piemēram – izliecieties, ka ar strauju kreisās rokas kustību ieķersieties pretinieka kājstarpē. Ja šī māņu kustība tiks izdarīta maksimāli „patiesi”, pretinieks instinktīvi nolaidīs rokas lejā, lai aizsargātos, bet šajā brīdī trieciet labās rokas pirkstus pretinieka acīs.

Speriet pretiniekam pa kājstarpi un viņš automātiski pielieksies. Šajā brīdī no visa spēka sitiet viņam pa degumu – deguna kaula lūzums un spēcīga asiņošana viņu uz labu laiku padarīs rīcības nespējīgu.

Iespļaujiet pretiniekam sejā un pēc tam spēcīgi, ar no apakšas uz augšu vērstu sitienu speriet viņam kājstarpē, pa kājas stilbu vai ceļgalu.

Negaidot ar papēdi (labs paņēmiens sievietei, kurai kājās kurpes uz augstiem papēžiem un kuru uzbrucējs satvēris no mugurpuses) spēcīgi no augšpuses speriet uz leju tā, lai trāpītu ar papēdi pa uzbrucēja kājas pirkstiem. Pēc tam pagriezieties un nekavējoties iesperiet viņam pa otrās (atbalsta) kājas ceļgalu.

Saberziet kabatā cigareti, iešļāciet tabaku pretinieka acīs un iesperiet viņam pa kājstarpi.

Ja esiet sapratis, ka kautiņš ir neizbēgams, tad izmantojiet visus līdzekļus – ne tikai kulakus, bet arī elkoņus, galvu, zobus, kājas. Labu efektu dod iekošanās un ādas gabala izraušana (vēlams kopā ar miesu). Pretīgi, bet jūs taču aizstāvat sevi. Šādā situācijā nav sliktu un nepieļaujamu paņēmienu.

Ja speriet ar kāju, tad ne augstāk par pretinieka kājstarpi un pirms tā noteikti izdariet kādu māņu kustību, lai pretinieks šajā momentā neizsistu jūs no līdzsvara. Spēriena brīdī noteikti ar vienu roku aizsedziet savu seju.

Spēriens pa noslogotās pretinieka kājas celi jāizdara apmēram 45 grādu leņķī no apakšas uz augšu, lai izsistu no vietas ceļgala locītavas bļodiņu.

Tagad atgriezīsimies pie sarunas par pasākumiem, kuri noteikti jāveic pret agresoru pēc viņa uzbrukuma apstādināšanas. Šim cilvēkam ne tikai jāsadod pa ģīmi, viņš ir morāli un fiziski jādemoralizē. No viņa galvas jāpazūd visām agresivitātes pazīmēm. Pie tam – ne tikai jāpazūd, bet to vietā jāstājas dzīvnieciskam pašsaglabāšanās instinktam. Kamēr no ienaidnieka nav izsistas visas viņa niknuma atliekas, jūs nevariet mierīgi turpināt savu ceļu. Pat ja jūsu aktivitāšu rezultātā pretinieks „atslēdzies” guļ savu asiņu peļķē, neatstājiet darbiņu nepabeigtu – „parūpējieties” par viņa labās rokas plaukstu, lai uz tās paliktu skaidrs jūsu apavu zoles nospiedums. Jūs nekad nevariet būt pārliecināts, ka viņš neatjēgsies pirms laika un viņam kabatā nav kāds ierocis. Labāk, lai atguvis samaņu viņš pievērš uzmanību savai plaukstai, nevis domātu par jums. Pie tam šāda mācība ļoti labi paliek atmiņā, jo plaukstas sīkie kauliņi saaug ļoti grūti un sāpīgi…

Dzīvojot mūsu mīļās „demokrātijas” apstākļos, vienmēr nepieciešams atcerēties, ka savas Dieva dotās veselības un dzīvības nesargāšana ir smags grēks. Vienmēr un visu dariet paši – neticiet nevienam! Viss ir daudz ļaunāk nekā jums saka! Cerēt, izņemot sevi pašu, nav uz ko un gaidīt kādas reālas pārmaiņas uz labo pusi ir vairāk nekā naivi. Uz klasisko jautājumu: „Ko darīt?” var būt tikai viena atbilde: „Pietiek lidināties mākoņos un cerēt, ka viss „būs labi” un ar mani „nekas slikts nenotiks”. Ikvienam pēdējais laiks padomāt par savu un savu ģimenes locekļu veselību un dzīvību!” Diemžēl cilvēks vienmēr mācās tikai no savām kļūdām, lai arī kā viņš pūlētos pats sevi pārliecināt par pretējo. Esiet gudri, apdomājiet savu dienas kārtību, kājām iešanas maršrutus un savu uzvedību. Neesiet vienaldzīgi pret apkārt notiekošo, jo glupie un pasīvie mirst pirmie…

Patiesi vēlos, lai šie paņēmieni jums nekad nebūtu praktiski jāpielieto. Maksimālā cietsirdība pret uzbrucēju – tas nav aicinājums uz slepkavību. Tā ir tikai kāda sabiedrības pabiras uzbrukuma atsišana. Un tikai… Jums pašiem jāizlemj kā rīkoties. Un atbildēt par savas darbības sekām arī var iznākt tieši jums, jo visi „demokrātiskie” likumi vienmēr aizsargā noziedzniekus, nevis viņu upurus. Tā, lūk…

. . . . . . EPILOGA VIETĀ
VĪRIETIM JĀBŪT KARAVĪRAM!
Ja viņš tāds nebūs, viņu sagaida negods, bet viņa ģimene, mājas un dzimtene nonāks okupācijā.

Dažus fragmentus no
Andreja Kočergina (Андрей Кочергин)
grāmatas «Vīrs ar cirvi» („Мужик с топором”)
tulkojis Juris P.

===============================

Varbūt tieši šī iemesla dēļ „demokrātiskajās” valstīs puišiem atcelts obligātais karadienests (lai tautai atņemtu reālas pretošanās iespēju)?
Juris P.

Kategorija: Izdzīvošana | Pievienoja: Janis_A (17.Jan.2010)
Skatījumu skaits: 922
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Pieteikšanās

Informaģentūra
TAUTASFORUMS
INFOWARS
ABOVE TOP SECRET
NATURALNEWS
GLOBALRESEARCH
DRUDGE REPORT
ECOCOLLAPS
PLANETA-MOJA
EARTH CHRONICLES
Statistika