http://www.aisbergs.lv/?p=4969

Spožs. Kluss. Nāvējošs.

DERĪGI ZINĀT 16.01.2009

Dzīvsudraba piesārņojums ir globāls, izkliedēts un hronisks. Pārvietojoties lielā attālumā, tas jau ir saindējis daļu pasaules pārtikas līdz tādam līmenim, ka apdraud cilvēku veselību.

Nav veselībai nekaitīga dzīvsudraba līmeņa — visi dzīvsudraba organiskie savienojumi ir neirotoksiski. Šis metāls ir izpētīts un labi zināms kopš traģiskas nelaimes Japānā, kur gadu desmitiem notika valsts un lielkapitāla atbalstītas rūpniecisko atkritumu emisijas vidē. Tagad jau ir gan zinātniski, gan tiesiski pierādīts, ka dzīvsudrabs ir ietekmējis un joprojām turpina ietekmēt cilvēku veselību, intelekta līmeni un pat spēju dzīvot. Pateicoties pavisam pazīstamām lietām — spuldzēm, zobu plombām, arī dažām potēm un pat cietā kurināmā termoelektrocentrālei Liepājā, dzīvsudrabs ietekmē arī mūs Latvijā. ”Tas nevar būt!” iespējams, sauks labticīgs lasītājs. Cerēsim, ka tiešām nevar.

.

Minamatas slimības vēsture

1907. gadā Japānā Minamatas ciema iedzīvotāji nopriecājās par Chisso korporācijas vadības laipnu piekrišanu radīt jaunas darba vietas un ar industrializāciju atnest ciemam labklājību un pārticību. Salīgts bija. Solījumi tika turēti. Fabriku uzcēla un darbu vietējie iedzīvotāji dabūja. Tiesa, līdzīgi mūsdienu praksei smalkākus darbus — inženieru un vadītāju pienākumus — vietējiem neuzticēja, tomēr jaunu un smalki izglītotu cilvēku pieplūdums vietējā zvejnieku ciematā pats par sevi bija vērā ņemams un laikam visā visumā apsveicams fakts.

1925. gadā korporācija sāka mest atkritumus Minamatas līcī. Tā bija lētāk. (Interesanti, kā notiek pie mums, piemēram, Liepājā 21.gadsimta sākumā?) Lai nu kā, bet nezaļā rīcība 20.gadsimta 20.gados Minamatā kaitēja zvejas vietām, tomēr Chisso izrēķināja, ka lētāk ir maksāt kompensāciju dažiem cilvēkiem, nekā investēt dārgās tehnoloģijās un ierobežot piesārņojumu. Tā ar valdības atbalstu tika maksātas kompensācijas, turpinot videi kaitīgo praksi. 1932. gadā ražošanas process izvērsās. Chisso pievienojās plastmasas, zāļu un smaržu ērai un sāka izmantot acetaldehīdu, kura ražošanā izmanto dzīvsudrabu.

Visumā korporācija bija sekmīga — pārdzīvoja karu, un mazā Minamatas pilsēta līdz pat 1960. gadam auga līdzi Chisso. Taču piecdesmito gadu vidū parādījās pirmie ziņojumi par ”savādu slimību”. Sasirgušie ziņoja par nervu sistēmas deģenerāciju, daži bija satraukušies par locekļu un lūpu nekustīgumu vai, piemēram, pēkšņi parādījušos stomīšanos un pasliktinātu redzi. Neturpināšu šo uzskaitījumu, kurš vairāk līdzinās šausmu filmas kadriem ar pavisam neaptveramiem piemēriem, kā nekontrolējamām kliegšanas epizodēm vai, atvainojos, pašnāvnieciskiem kaķiem un no gaisa krītošiem putniem.

Rezumējot attīstību pusgadsimta garumā, tiesā par vainīgu atzina Chisso korporāciju, kas pieļāvusi lielu dzīvsudraba emisiju ūdenī. No 1932. līdz 1968. gadam augstā dzīvsudraba koncentrācija zivīs un šādu zivju lietošana pārtikā bija cilvēkiem izraisījusi centrālās nervu sistēmas bojājumus. No negatīvās ietekmes nebija pasargāti arī zīdaiņi un mātes miesās esošie vēl nedzimušie bērni. Tūkstošiem cilvēku atkal tika samaksātas nu jau ļoti lielas kompensācijas.

Hydrorgyrum jeb vienkārši — Hg

Bet kas gan ir šis metāls — dzīvsudrabs? Tā galvenais ieguves avots ir cinobra rūda. Lai iegūtu dzīvsudrabu, karsē sasmalcinātu cinobru, un šajā procesā dzīvsudrabs atdalās no sēra un iztvaiko. Tas kondensējas, tiek savākts un transportēts īpašās no dzelzs izgatavotās cisternās. Tā kā cinobrs un dzīvsudrabs ir ārkārtīgi toksiski, vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad rūdas ieguves un pārstrādes procesā notikusi saindēšanās. Romas impērijā uz cinobra raktuvēm nosūtīja notiesātos, un šis sods faktiski bija nāves spriedums, savukārt Spānijā, Almadenas raktuvēs trīsdesmit gadu laikā nomira 24% nodarbināto.

Pamestas dzīvsudraba raktuves nereti ir ļoti bīstams ķīmiskā piesārņojuma avots, un no šādām raktuvēm izplūstošs ūdens rada lielus ekoloģiskos draudus. Dzīvsudrabs ir praktiski neiznīcināms elements — tā globālais apjoms vidē cirkulē gaisā, ūdenī, nogulumiežos, augsnē un dzīvajos organismos. Attālums, kādā dzīvsudrabs pārvietojas, ir ļoti liels.

Dzīvsudraba piesārņojums ir globāls, izkliedēts, hronisks un neirotoksisks. Augstās devās tas ir letāls, bet relatīvi zemās negatīvi ietekmē neiroloģisko attīstību, izraisa sirds un asinsvadu slimības, kā arī bojā reproduktīvo un imūnsistēmu. Dzīvsudrabs ir noturīgs — dabā tas pārvēršas metildzīvsudrabā un, kā rāda jau pieminētā Minamatas pieredze, pārvarot placentu, asins un smadzeņu barjeras, var radīt bojājumus nervu sistēmā. Tas ir īpaši kaitīgs nedzimušiem bērniem. Dzīvsudrabs ir akumulatīvs — tas, pārvietojoties pa barības ķēdi, koncentrējas, piemēram, treknās zivīs un uzkrājas to lietotāja organismā. Pārvietojoties lielā attālumā, dzīvsudrabs jau ir saindējis daļu pasaules pārtikas līdz tādam līmenim, ka apdraud cilvēku veselību. Hroniskas saindēšanās gadījumā sākumā sūdzību nav, tikai novērojams nogurums un galvassāpes, bet vēlāk — vispārējs vājums, nemierīgs miegs, roku un kāju trīce, kā arī emocionāli traucējumi, bet smagākos gadījumos — uzbudinājums un smadzeņu darbības traucējumi, iespējams arī zems asinsspiediens, čūlains stomatīts, kolīts, hepatīts, nefropātija. Bērniem prenatālās intoksikācijas gadījumos novēro cerebrālo paralīzi, vieglākos gadījumos — psihomotoro kavēšanu, un šādi bērni ļoti vēlu sāk staigāt un runāt. Smago metālu koncentrāciju var noteikt analīzēs, un, ja koncentrācija ir paaugstināta, tad, konsultējoties ar ārstu, to ir iespējams izvadīt no organisma.

Spuldzes — dārgas un bīstamas

Taču vai Japānas stāstam ir kāds sakars ar 100 W spuldzēm un nākamo mācību gada sākumu Latvijā? Nesen publicēti Eiropas Savienības (ES) ziņojumi, kas pieļauj iespēju, ka visur Eiropā jau no 2009.gada septembra nevarēs nopirkt 100 W un lielākas ”parastās” kvēlspuldzes, jo tās, ļoti iespējams, tiks aizstātas ar dārgajām dzīvsudraba ”energoefektīvajām” luminiscējošajām gāzizlādes (CFL) spuldzēm. Līdz galam gan tas vēl nav izlemts, taču eiroparlamentāriešiem tieši šogad par to ir jāizšķiras.

Pašlaik 85% Eiropas mājsaimniecību izmanto pārāk daudz elektrības. Lai samazinātu elektroenerģijas patēriņu, 27 dalībvalstu, arī Latvijas, valdību pārstāvji īsi pirms 2008. gada Ziemassvētkiem vienojās Klimata aizsardzības plānā iekļaut normu, kas paredz no 2009. gada septembra pārtraukt tirgot 100 W un jaudīgākas kvēlspuldzes. Vājākas kvēlspuldzes saskaņā ar ES valdību plānoto paredzēts izņemt no apgrozības līdz 2016. gadam. Kā teicis Eiropas Komisijas enerģijas komisārs Andris Piebalgs, ”lai spuldžu ražotāji var pārorientēties uz jauno produktu ražošanu”. Minēto plānu Eiropas Parlaments gan vēl nav apstiprinājis, bet doma vien, ka „parastās” spuldzes varētu aizliegt, jau esot izraisījusi 100 W volframa kvēlspuldžu izpirkšanu arī Latvijā, konkrēti — Rēzeknē un arī vismaz autoram tuvākajā elektropreču veikalā Rīgā, Pārdaugavā.

Ar energoefektīvajām spuldzēm šobrīd diemžēl ir divas kritiskas vides problēmas un viena milzīga sociāla problēma. Viena vides problēma rodas tādēļ, ka spuldzītes atkarībā no ražotāja un tā izmantotās tehnoloģijas satur vienu vai vairākus miligramus dzīvsudraba. Arī tradicionāls termometrs satur dzīvsudrabu, tikai — vairāk. Kad saplīsis termometrs vai konstatēta citāda dzīvsudraba noplūde, dzīvsudrabu nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt un ir jāzvana uz avārijas tālruni 112. Dzīvsudrabs vidē nonāk arī tad, kad saplīst CFL spuldzīte. Spuldzīšu ir daudz un saplīst arī daudz. Aktuāls brīdinājums nāk no Lielbritānijas Vides departamenta — kad saplīst enerģiju taupoša (bet dzīvsudrabu saturoša!) lampa, nedrīkst izmantot putekļu sūcēju, bet drumslas jāaizslauka ar slotu, turklāt rokās jābūt gumijas cimdiem. Drumslas nedrīkst izmest pie pārējiem atkritumiem, bet tās slēgtā konteinerā jāaizgādā uz īpašu pašvaldības konteineru vai specializētu uzņēmumu, lai dzīvsudrabs nenonāktu ūdenī. Dzīvsudraba noplūde vienmēr ir ārkārtas situācija, tāpēc dzīvsudrabs profesionāli jāievieto hermētiskā stikla traukā un apkārtējiem drošā veidā jānogādā demerkurizācijas centrā. Šo darbu veicējiem nav pieļaujama nekāda saskarsme ar pašu metālu — šķidro dzīvsudrabu — un ir jāizvairās arī no tā tvaiku ieelpošanas.

Otru vides problēmu rada dzīvsudraba spuldzīšu reciklēšana. Latvijā nav datu par reciklēšanu, taču aplēsēs ārzemju zinātniskajā literatūrā spuldžu reciklēšana Latvijā tiek novērtēta tipiski Austrumeiropai — zem 5%. Proti, labi ja katrs divdesmitais statistiskais Latvijas iedzīvotājs vai viesis atrod un apzinīgi ar nolūku reciklēt apmeklē retos un parasti vairākus vai pat vairākus desmitus un simtus kilometrus attālos dzīvsudraba spuldzīšu reciklēšanas punktus. Nez kāpēc autoru neizbrīna, ka, piemēram, zaļi domājošs Olaines vai Ķeguma lauku teritorijas vai, teiksim, Burtnieku pagasta iedzīvotājs, vai pat dzimis rīdzinieks rauc pieri par iespēju darba laikā izdegušo spuldzīti nogādāt noteiktajā vietā Rīgā.

Savukārt sociālais apstāklis ir pavisam vienkāršs — energoefektīvās spuldzītes ir daudz dārgākas par parastajām. Dārgas tipiski mazturīgajiem Austrumeiropā. Labi, aizliegs parastās spuldzītes, sākumā lielās, pēc tam mazāk jaudīgās, un, ļoti iespējams, plāns atkal ir izdevumus no bagātajiem pārcelt uz nabago pleciem. Būs taču vairāk ieņēmumu tirgotājiem, vairāk ieņēmumu valstij no PVN, jaunas iespējas ražotājiem un tehnoloģiju izstrādātājiem, augs ekonomika un iekšzemes kopprodukts.

Mums atliek cerēt uz Eiropas Parlamenta deputātiem no Latvijas. Viņi parlamentā var norādīt uz augstajām CFL spuldžu cenām, gan uz augstajām izmaksām, lai izveidotu vērā ņemamu reciklēšanas apjomu. Viņi var lūgt Eiropas Parlamentu atļaut ievērot faktisko ekonomisko situāciju vismaz mazturīgajās un elektroenerģiju videi draudzīgi ražojošajās Eiropas Kopienas valstīs. Viņi var panākt, lai Latvijā turpinātu pārdot parastās kvēlspuldzes un lai tirgū paliktu ekonomiski draudzīgas un dzīvsudrabu nesaturošas spuldzes, kā arī lai dzīvsudraba spuldžu dzīves beigās dzīvsudrabs nenonāktu vidē, ūdenī, zivīs un cilvēkos.

Mānīgās ”sudraba” plombas

Taču vēl bez spuldzēm viens no dzīvsudraba piesārņojuma avotiem ir zobārstniecība. Kopš 19. gadsimta zobārstniecības pamats ir lētās sudraba plombas, taču sudraba daudzums tajās ir tikai 25%, bet aptuveni puse vai pat vairāk — dzīvsudrabs. Tas ir ļoti gaistošs metāls, kas no plombas pamazām pazūd iztvaikojot, un pietiekoši lielas un ilgstošas ietekmes rezultātā tas var ietekmēt ne tikai apkārtni, bet arī pacientus, māsiņas, ārstus un arī vēl nedzimušos bērnus.

Eiropas Savienības 2005. gadā pieņemtajā dzīvsudraba stratēģijā minēts, ka attīstītajās valstīs vairumam iedzīvotāju zobu amalgamas dzīvsudraba tvaiku ieelpošana ir lielākais dzīvsudraba uzņemšanas avots. Zobu plombas sastāv no 50—70% dzīvsudraba un citu metālu kausējuma. Vara amalgama satur 70% dzīvsudraba, un sagatavojot tā jāsakarsē līdz 200 grādiem pēc Celsija. Aptuveni 50—75% Eiropas Savienības iedzīvotāju jeb aptuveni 500 miljonu cilvēku zobu plombās katru gadu nonāk 110—150 tonnas dzīvsudraba. Vairums no šīm tonnām agrāk vai vēlāk nonāk vidē: augsnē — 30 tonnas, atmosfērā — 23 tonnas, virszemes ūdeņos — 14 tonnas, gruntsūdenī — 10 tonnas. Nonākot vidē, dzīvsudrabs cirkulē biosfērā, daļēji metilē, nonāk barības ķēdē un negatīvi ietekmē cilvēku veselību un dzīvo dabu. Sekmīgi tiek noglabātas tikai 23 tonnas, bet atkārtotai izmantošanai izdodas savākt 22 tonnas dzīvsudraba.

Bet kas notiek, kad zobārstniecībā strādājošās māsiņas sagatavo daudz dzīvsudraba plombu? Norvēģijas vidienē Trondheimas Zinātnes un tehnoloģijas Universitātes un Sv.Olava universitātes pētnieki analizēja 657 māsiņu, 452 zobārstu un 630 pacientu lielu kontroles grupu. Zinātnieki atklājuši, ka tieši māsiņām ir neiroloģiski un psihosomatiski simptomi, uzmanības saglabāšanas grūtības, nogurums un miega traucējumi, kā arī statistiski lielam māsiņu skaitam dzimst bērni ar neiroloģiskiem traucējumiem. Lai nu kā, māsiņām un visiem citiem pat ar daudzām plombām ārsti piekodina — lai kāds dzīvsudraba piesārņojums būtu mātei, tomēr bērna barošana ar krūti mazulim ir labvēlīga un no tās nedrīkst atteikties! Labāk ir sistemātiski samazināt saskarsmi ar dzīvsudrabu, pārtraukt smēķēšanu un veikt citus zobu higiēnas un piesardzības pasākumus, piemēram, līdzīgus kā Katalonijā, kur zobārsti rekomendē nelikt jaunas metāliskās zobu plombas grūtniecēm un pacientiem, kas jaunāki par 14 gadiem.

Materiālu zinātnes sasniegumi un mūsdienu zobārstniecība piedāvā vairākas labas alternatīvas. Zviedrijā, mērot pēc svara, zobārstniecībā plombām visplašāk izmanto kompozītmateriālus (78%), un stiklveida cementu (13%). Dažas no amalgamas alternatīvām tiek uzskatītas par drošām, citas — par trauslām, nepiemērotām lieliem zobu caurumiem vai arī jaunas bīstamas vielas saturošām. Piemēram, viens no kompozītmateriāliem — metaakrilāts — var saturēt reprodukcijas sistēmai kā toksisku klasificēto bisfenolu-A. Populārzinātniski tas nozīmē, ka nekas labs tas nav un tāpat jāuzmana, ko dakteris liek mutē. Mūsdienās tie, kam ir nauda, izvēlas kompozītmateriālu plombas, bet pārējie — tādas, ko var atļauties. Taču visumā tiek uzskatīts, ka alternatīvas ir pietiekoši labas un lētas. Tāpēc atsevišķas valstis Eiropā, piemēram, Zviedrija, Dānija, Vācija, Austrija, Francija, Somija, jau rīkojas, lai zobārstniecībā arvien mazāk lietotu dzīvsudrabu. Efektīvs pasākums ir apdrošināšana, kura sedz arī dzīvsudrabu nesaturošu amalgamu. Tiek sagatavotas vadlīnijas un sabiedrība tie informēta par veselības riskiem, bet pacienti — par izvēles iespējām. Taču vislabāk ir pareizi tīrīt zobus, lietot zobu diegu un tā novērst caurumu rašanos. Tas nemaz nav tik grūti.

Dzīvsudrabs un Latvija

Latvija ir pievienojusies Ženēvas konvencijas Par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos Orhūsas protokolam Par smagajiem metāliem, kas ANO uzraudzībā seko arī dzīvsudraba emisiju apjomam un ierobežo to. Galvenokārt vides apsvērumu dēļ Latvija salīdzinoši maz izmanto ogles, un mūs skar galvenokārt pārrobežu dzīvsudraba piesārņojums, tostarp no Polijas. Paši gadā emitējam aptuveni 0,5 tonnas dzīvsudraba, taču neviens patiesībā konkrētu skaitli nezina un dzīvsudraba emisijām arī līdzi nopietni neseko, jo tam nav naudas. Lai nu kā, starptautiskie tehniskie konvencijas dokumenti atturīgi fiksē, ka aptuveni 90% Latvijas teritorijas ir pakļauti pārmērīgiem dzīvsudraba nokrišņu radītiem veselības un vides riskiem. Šajā kontekstā kā skumjš un nedraudzīgs kuriozs jāvērtē pagājušā gada decembrī Briselē Latvijas vadošo politiķu atbalsts ogļu elektrostaciju emisiju saglabāšanai Polijā.

Mēs paši Latvijā netiekam galā ar PSRS laika luminiscējošajām, arī dzīvsudraba lampām, savu zobārstniecības praksi un atsevišķiem ogles lielos apmēros sadedzinošu operatoru objektiem. Nopietnākas bažas rada ogļu izmantošanas piedāvātais pieaugums, kāds plānots Liepājas cietā kurināmā TEC. Nav arī skaidrs, kāpēc tomēr valstiski nevarētu atbalstīt vērā ņemamu daudzdzīvokļu ēku renovāciju, centrālās siltumapgādes sistēmu modernizāciju un mūsdienīgu, ziemas siltuma slodzei atbilstošu biomasas koģenerācijas staciju uzcelšanu Latvijas pilsētās. Turklāt savu koksni mēs izvedam, un no tās zaļo enerģiju iegūst citās valstīs, piemēram, Zviedrijā. Par iegūto naudu no koksnes eksporta šobrīd valstiski tiek plānots pirkt Maskavas dabas gāzi un ogles. No klimata viedokļa raugoties, ogles ir visneizdevīgākais kurināmais, turklāt CO2 kvotas maksā lielu naudu. Nelielā daudzumā ogļu ir dzīvsudrabs, kas gaisā nonāk ar putekļiem. Dzīvsudrabu ir ļoti dārgi izfiltrēt, turklāt, arī izfiltrēts no skursteņiem, tas paliktu filtros un, nonākot izgāztuvēs, ieplūstu ūdenī. Tas gan nenozīmē, ka vairs nemaz nedrīkst dedzināt ogles, taču ir jāizmanto labākie tehniskie paņēmieni un pareizi jānoglabā pelnu un filtru nosēdumi. Autoram ir zināms, ka sasniegt labāko tehnisko paņēmienu praksi Latvijā ir ļoti dārgi un uzņēmumu investīcijas tehnoloģijā un energoefektivitātē tiek novēlotas. Taču autoram nav zināma Latvijas rūpniecībā vai vides aizsardzības praksē kaut viena uzstādīta un strādājoša nepārtraukta dzīvsudraba koncentrācijas mēriekārta ar sabiedrībai pieejamiem rezultātiem.

Norvēģijas vides ministrs Eriks Solheims aizliedza no 2008.g. 1. janvāra ražot, importēt, eksportēt, pārdot un jebkādi citādi Norvēģijā izmantot dzīvsudrabu un tā savienojumus. Atsevišķiem produktiem, piemēram, metināšanas kontaktmateriāliem vai mašīnās iebūvētām sastāvdaļām noteikti izņēmumi, tomēr aizliegums attiecas uz dzīvsudrabu saturošajām zobu plombām. Zviedrijā un Dānijā pērn sekoja līdzīgi aizliegumi. Jāatzīmē, ka šīs valstis uzskata, ka svarīgi ir ne tikai aizliegt vai ierobežot, bet arī informēt sabiedrību par iespējamām izvēlēm un riskiem.

Zaļi domājošajiem laikam papildus zobu caurumu novēršanas profilaksei un patriotiskai racionālai ogļu aizstāšanai ar pašu malku vai šķeldu vajadzētu apsvērt iespēju atturēties no dzīvsudrabu un citu smago metālu saturošu bateriju iegādes. Pagaidām gan vēl nav izdevies panākt aizliegumu tirgot baterijas ar smagajiem metāliem vai nodrošināt tukšo bateriju augstu savākšanas un kvalitatīvu reciklēšanas īpatsvaru. Taču zināms ir viens — dzīvsudrabs kopš viduslaikiem ir pazīstams ar savu spēju mainīties, un laikam līdzi mainās arī tā ietekme un ietekmes apjomi. Mums atliek tikai sekot līdzi šai attīstībai.

Ojārs Balcers , politika.lv

No: http://www.tvnet.lv/zalazeme/env/article.php?id=80333