| Sākums » Raksti » Aisberga arhīvs » Derīgi zināt |
|
Mūzika: uzmanīgi – gaiss ir saindēts! DERĪGI ZINĀT 08.10.2008
Kā būtu, ja kāds pateiktu, ka jūs gatavojas noindēt ar spēcīgu narkotiku, kura graujoši iedarbosies uz jūsu psihi un gribu, kā arī traucēs jums pieņemt saprātīgus lēmumus? Vai gan jūs nesāktu piesardzīgāki izturēties pret visu, ko jums turpmāk gadītos apēst vai iedzert? Jo, bez šaubām, katrs cilvēks taču ar visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas aizsargāt gan savu dzīvību, gan savas personības autentiskumu un suverenitāti. Un arī likums atzīst, ka viņam ir šādas tiesības. Indētājus vajāja jau Senajā Romā. Viņus, vai nu piespieda dzert pašu taisīto dziru, vai arī dzīvus sadedzināja. Progress un humānisma izaugsme neko īpašu šajā lietā nav mainījuši. Tofana atraitne – slavenā „ūdentiņa” izgatavotāja – savu dzīvi beidza cilpā. Bet gandrīz pēc piecsimt gadiem Nirnbergas tiesneši tāpat izrīkojās ar „zinātniekiem”, kas, pielietojot slāpekļa oksīdu, nodarbojās ar halucinācijas izraisošiem fokusiem (vai atcerieties filmu „ Mirusī sezona”) – arī viņus pakāra… . Kaut arī radiācija un mikroviļņu starojums ļoti uzskatāmi parāda – lai noindētu cilvēku, nemaz nevajag viņu piespiest kaut ko norīt, vai ieelpot, savās domās izejot ārpus pieņēmumu loka, kur inde tiek saprasta kā viela, mēs nereti zaudējam orientierus. Taču pietiek tikai cilvēku novietot attiecīgo daļiņu plūsmas avota vai fizikālo lauku tuvumā un… Bet kā būtu, ja mēs pieļautu, ka eksistē kāda psihogēnā „narkotika”, kuras iedarbība balstās uz pilnīgi jauniem principiem? Un, ja indētāju darbības mērogi daudzkārt pārsniegtu viduslaiku pilsētiņas, kurā savas ļaundarības veica Tofanas madāma, vai arī ar elektrisko stiepli apjostās nacistu koncentrācijas nometnes perimetra robežas? Un, ja šai parādībai būtu globāls raksturs? Un, ja tā lielākajai patreiz dzīvojošo cilvēku daļai būtu kļuvusi par neatņemamu ierastās pasaules daļu? Par ko gan es šeit runāju? Par „mūsdienu mūziku”!.. Sāksim ar to, ka šī „mūzika” nav mūsdienu. Tās ritmiskais pamats – „bits” ir paņemts no Tuvo Austrumu un Senās Ellādas Vāla – Hamona un Dionīsa tempļu pagānisko kultu rituāliem, bet harmoniskais dalījums no Rozenkreiceru mistikas. Lūk, gravīra no lielā Maģistra Priorata Siona R. Fludda (īstais vārds Roberts de Fluktibs 1574-1637 ) spalvai piederošās grāmatas «Zemes monohords». Viņš bija paša „elizejas maga” Džona Di skolnieks. Tajā visā pilnībā tiek izklāstīta „jaunās mūzikas” teorija, kaut arī tā iznākusi 400 gadus pirms darbiem «Jaunās mūzikas filozofija» un «Disonanse. Mūzika vadāmā pasaulē.», kurus divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados uzrakstīja Teodors Vizengrunds (kurš 1934. gadā no Vācijas aizbēga uz Angliju un plašāk ir pazīstams ar savu otro uzvārdu – Adorno). Rozenkreiceru mūzikas teorija izriet no samērā oriģināliem priekšstatiem. Viņi uzskatīja, ka dievības gaisma, kura nāk no īstās – melnās saules, kas paslēpta aiz saules vainaga, atspoguļojas (daļēji spoguļattēla veidā, daļēji ar fāzu nobīdi) no Zemes centra, kurā atrodas „lucifera tronis”. Izejot „no Debesīm uz Zemi”, Gaisma iegūst septiņu kārtu struktūru (pēc „debess sfēru” skaita), bet pēc atgriežoties atstarotā veidā – divpadsmit kārtu struktūru (sākotnējās septiņas plus tās, kuras radušās fāzu nobīdes rezultātā). Tā radās divas dažādas nošu sistēmas: 7 kārtīgā – „tonālā”, „orfiskā”, jeb „baltā” un 12 kārtīgā – „atonālā”, „dioniskā”, jeb „melnā”. Šis priekšstats atspoguļojās arī pianīno uzbūvē: 7 baltie un 5 melnie oktāvas kauliņi… Šādā veidā Adorno, kaut arī viņam nevar pārmest zināma talanta trūkumu, tomēr neko jaunu neizdomāja: viņš vienkārši paņēma un pielietoja jaunā tehniskā līmenī senas, slepenu organizāciju saglabātās zināšanas. Bijušais Amerikas nacionālās drošības dienesta darbinieks, pazīstamais konspirologs Dž. Kolemans par to savā sensacionālajā grāmatā «Komiteja 300» liecina šādi: «Priekš „Bītliem” Teo Adorno rakstīja visu kulta „liriku” un sacerēja arī visu „mūziku”». Šī ziņa, protams, neiepriecinās „vēsturē lielākās grupas” fanus, toties tas izskaidro to, kādēļ neko līdzīgu «Mišela», «Mīlestību nevar nopirkt», «Vakardiena», «Sudraba āmurs» un citas, pēc Adorno nāves šis „četrinieks” vairs nespēja radīt. Jā, un arī pati grupa „Bītli” dīvainas apstākļu sakritības dēļ, gadu pēc sava okultā leļļu vadītāja nāves, izjuka. Kādiem mērķiem tad īsti savu talantu un okultās zināšanas lietoja Adorno? Cilvēces vēsturē viņa vārds, kā autoram liekas, ir tiesīgs ieņemt savu vietu blakus Tofanas madāmai un hitleriešu „eksperimentētājiem”, jo viņš, ja ticēt Kolemanam (un neticēt viņam nav nekāda pamata), ir viens no tās „muzikālās narkotikas” izgudrotājiem, kāda, bez šaubām, pēc savas būtības ir „mūsdienu modernā” mūzika. Kā tad darbojas „muzikālā narkotika”? Pasaulē visam ir skaitlis, mērs un zīme. Tā uzskata ne tikai okultisti, bet arī zinātne. Visi materiālie ķermeņi ir pakļauti vibrācijas un rezonanses likumam un šī vibrācija un rezonanse var būt gan harmoniska, gan destruktīva. Par to arī gāja runa rozenkreiceru mūzikas teorijā. Un tieši destruktīvo atonālo sistēmu Adorno un kopā ar viņu strādājošie zinātnieki ielika par pamatu „mūsdienu ģitāras mūzikai”. Jā, jā, lai cik arī dīvaini tas neliktos pirmajā brīdī, „rok-kultūru” un „jaunatnes protesta kultūru” radīja nevis pinkainie, nelabi smakojošie hipiji no netīrajām Liverpūles nomalēm, bet gan ar labām manierēm apveltītie buržuā, profesori no nomaļā vietā starp gobām snaudošajā Sasseksā esošā «Tavistokas cilvēku attiecību institūta». Milzīga nozīme „jaunajā” mūzikā tiek ierādīta sarežģītam bungu ritmam – „bitam”, kurš atstāj spēcīgu iespaidu uz tiem smadzeņu centriem, kas ir atbildīgi par uzmanības koncentrēšanu. „Bita” efekts ir pielīdzināms tam, kā iedarbojas „vieglās” narkotikas – tas ir viegls galvas reibonis, apziņas nomākšana un tās „izšķīdināšana” sajūtās un emocijās. Otrs graujošais faktors ir „basi” – elektriskie sintezatori un instrumenti, kas rada zemas un īpaši zemas (līdz 60 Hz) akustiskas svārstības. „Basi” atstāj iespaidu uz muguras smadzeņu šķidrumu un adrenalīna – insulīna balansu, provocējot neadekvātu agresivitāti un paaugstinātu saldkaisli. Grautiņi, kurus sarīko roka fani ir tiešs „basu” iedarbības rezultāts. Ar to arī tiek saistīta tieksme uz pašnāvību. Statistika liecina: „ASV, 20. gadsimta pirmajā pusē, dzīvi pašnāvībā beidza galvenokārt padzīvojuši ļaudis. Bet sākot no sešdesmitajiem gadiem pašnāvnieki strauji kļuva jaunāki. No 1972. līdz 1987. gadam pašnāvību skaits pusaudžu vidū palielinājās par 53%” ( A. Lavrins „Harona hronikas”, Maskava,1993.g.). Vai gan tā ir nejaušība, ka tas sakrīt ar „modernās mūzikas” ziedu laikiem?! Pēc savas apdullinošās iedarbības spēka, trešais faktors ir gaisma. Tieši tādēļ katra sevi cienoša „grupa”, braucot uz vieskoncertiem, ved sev līdz desmitiem tonnu smagas gaismas iekārtas. Krāsainās gaismas un lāzeru zibšņi – tas viss ir domāts, lai pastiprinātu skaņas iedarbību, bet stroboskofa gaismas iekārtas vispār nokļuva „mūzikā” tiešā ceļā no ārsta – hipnologa kabineta. Spēcīgs psihogēns faktors ir šķīvju skaņai, kas imitē no feniķiešu ekstatiskajām dejām aizgūto cimbalu. „Tehno” mūzikā to izmantošana ir pārgājusi kvalitatīvi jaunā līmenī. Tajā tie dažkārt var pat atbīdīt „basu” no tā otrās vietas. Viss augstāk minētais ļauj apgalvot: «jaunā mūzika” ir spēcīgs psihogēns „preperāts”, kura efektivitāte pamatojas uz akustisko un dzirdes iedarbību uz cilvēka smadzenēm un iekšējās sekrēcijas dziedzeriem. Šīs iedarbības rezultātā tiek panākta apziņas nomākšana, kas analoģiska „vieglo” narkotiku iedarbībai». Tajā pašā laikā rokmūzikas un „vieglo” narkotiku izraisītā stāvokļu līdzība tiek pastiprināta ar šīs izjūtas nepārtraukto propagandu no vadošo rokmūziķu puses (ar dziesmu tekstiem, klipiem un personīgo piemēru), kas auditorijas vidū lielā mērā veicina barjeru noņemšanu pret „klasiskajām” narkotikām. Kādēļ viņiem viss tas ir vajadzīgs? Uz šo jautājumu ir trīs atbildes. Pirmkārt – rok-industrija ir viens no ienesīgākajiem „biznesiem”. Tirgojoties praktiski un tiešā nozīmē ar „gaisu” (pareizāk sakot – ar tā svārstībām) momentāni tiek radīti astronomiski kapitāli. Rok- un pop- „zvaigzņu” honorāri nevienam nav noslēpums: tie ir simtiem tūkstoši un miljoni dolāru. Bet cik gan pelna tie, kas šīs „zvaigznes” „iededzina”?! Otrkārt – „jaunā mūzika”, kā jau tas tika teikts, ir varens virzītājs uz klasiskajām narkotikām. Bet tie atkal ir miljoni un miljardi dolāru. (Pie tam, ja kāds domā, ka šie miljoni ir izkaisīti starp milzīgo narkotirgoņu daudzumu – viņš kļūdās. Narkonaudas pamata daļu savās rokās stingri tur darboņu grupa, kas uzskaitīta tajā pašā Kolemana grāmatā.) Treškārt – nedrīkst aizmirst „muzikālās” narkotizācijas sociālo funkciju. „Jaunās mūzikas” parādība ne jau gadījuma dēļ sakrita ar „vētrainajiem sešdesmitajiem gadiem” kad buržuāziskās demokrātijas krakšķēja visās šuvēs. Totālā jaunatnes apdullināšanā „lielie iesvētītie”, kas stāv pasaules plutokrātijas dienestā redzēja vienīgo veidu kā saglabāt iespējas sēdēt uz paverdzināto tautu kakla. Jaunatnes protestu novirzīšanu no saciāli politiskās sfēras uz pinkaino matu, netīro bikšu un „zālītes” pīpēšanas sfēru – tā nav mazsvarīga viņu uzvara pār cilvēci un solis Jaunās Pasaules Kārtības nodibināšanas virzienā. Un „Bītlu” pēdās pasaulē devās citas „Made in England” rok-grupas, priekš kurām pēc Kolemana teiktā, Adorno sekotāji un darbinieki radīja arvien jaunus rok-mūzikas novirzienus. «Deep Purple», «Rolling Stones», «Pink Floyd», «Led Zeppelin», «Dire Straits», «Black Sabbath», «Iron Maiden», «Queen», «Def Leppard», «Nazareth», «Genesis» – vai gan var roka vēsturi iedomāties bez šīm britu grupām?! Viņu mērogus nav sasniegusi neviena no citu valstu grupām, izņemot „sātanisko rokgrupu «KISS» (Kids In Satan Service – „sātanam kalpojošie zēni”), kas sastāv no bijušajiem krievu pareizticīgajiem jauniešiem…” ( S. Rouzs „Svētā pareizticība 20. gs.” Donas klostera izdevniecība 1992.g.), kura nodibināta 1973. gadā, kā runā, ar paša Kisindžera līdzdalību un, iespējams pat nosaukta viņam par godu… Varbūt spējas britu grupām būt nemainīgās līdera pozīcijās un vienmēr atrasties soli priekšā viņu pārējiem atdarinātājiem pasaulē, ir meklējamas tieši viņu „iedvesmas” avotā, kurš slēpjas aiz efeju apvītajām klusējošajām necilā pētniecības centra sienām Sasseksā? Ar apdullinātiem cilvēkiem ir vieglāk manipulēt… S. Rouzs ir atzīmējis ļoti svarīgu rok-epidēmijas īpatnību: mēģinājumu uzspiest mums pastāvīgu rok-mūzikas klātbūtni „gaisā”, padarīt to par fona mūziku, kura dzirdama visur – universālveikalos, iestādēs, kā obligāta piedeva reklāmām, informatīviem vai kādiem cita veida paziņojumiem, ko mēs saņemam no elekrtoniskajiem masu saziņas līdzekļiem. Ja telpā, kur atrodas nesmēķētāji kāds aizsmēķē, viņam norāda uz nepieciešamību nodzēst cigareti. Cik labi būtu, ja ļaudis apzinātos, ka tiesības uz klusumu, tiesības uz to, lai gaisā nebūtu nelietīgi draņķīgo atonālo roka akordu, ir tik pat svarīgs, kā no nikotīna tvana tīrs gaiss! Bet kāds tam sīksti pretdarbojas. Kāpēc? Atbildi mēs varam atrast S. Kara-Murzas darbā «Manipulēšana ar apziņu» (Maskava 1998.g.) « …lai vadāmajās masās novērstu savu, patstāvīgu elites (inteliģences) grupu rašanos, tai ir jāatņem iespēja būt klusumā. Tā Rietumos radās parādība ar nosaukumu „trokšņa demokrātija”. Radīts tāds apkārtējās vides skaņu un trokšņa noformējums, ka viduvējam cilvēkam praktiski nav pietiekošu klusuma brīžu, lai līdz galam spētu izdomāt sakarīgu domu. Tas ir svarīgs priekšnoteikums, lai padarītu viņu neaizsargātu pret manipulēšanu ar apziņu. Sabiedrības varenie, tieši otrādi, augsti vērtē klusumu un tiem ir visas ekonomiskās iespējas organizēt savu dzīvi ārpus „trokšņa demokrātijas”. Nē, protams, es esmu tāls no domas, ka roku varētu „aizliegt” vai „iznīdēt ar visām saknēm”. Lai arī kā vēlētos, tas nav izdarāms, jo ir kolosāla sociāla inerce un ir patiesība, ka kaut ko sabojāt ir daudz vieglāk, nekā salabot. Taču ir starpība vai mēs kādreiz iedzeram ar draugiem makšķerējot, vai dzeram nedēļām ilgi bez pārtraukuma. Tāpat ir arī ar rokmūziku. Jā, tā ir narkotika. Bet to var izmantot, nenodarot sev nelabojamu kaitējumu un nekļūstot atkarīgiem no roka. Vienkārši ir jācīnās, lai roks nekļūtu par „fonu” jūsu dzīvei, jo tieši tādā veidā tas ir daudz bīstamāks par atsevišķa rokkoncerta apmeklējumu vai dalību vētrainā baļļukā un dejām rokmūzikas pavadībā. Un pats galvenais ir to zināt. Jo, kurš ir brīdināts, tas ir apbruņots. Atanors. | |
| Kategorija: Derīgi zināt | Pievienoja: Janis_A (31.Dec.2008) | |
| Skatījumu skaits: 1328 |
| Komentāru kopskaits: 0 | |