http://www.aisbergs.lv/?p=380

Citāti no «Cianas gudro protokoliem»

DERĪGI ZINĀT 06.10.2008

No 3. protokola:

Nabadzība piekaļ tautas grūtajam darbam stiprāk nekā verdzība un dzimtbūšana: no pēdējām vēl kaut kā varēja atsvabināties, varēja ar tām rēķināties, bet trūkumam nekad neizbēgsi. Mēs uzņēmām Satversmē tādas tiesības, kas ļaužu masām ir fiktīvas, bet ne īstas tiesības. Visas tā saucamās „tautas tiesības” var pastāvēt tikai idejā, dzīvē tās nav izvedamas.

Ko līdz smagā darba saliektajam sava likteņa nospiestajam strādniekam, ka runātāji dabūjuši tiesības pļāpāt, žurnālisti – rakstīt līdz ar nopietnībām visādus niekus, ja proletāriātam nav no satversmes cita labuma, kā tās nožēlojamās druskas, kuŗas mēs viņiem atmetam no sava galda par to, ka viņš nobalso par mūsu priekšrakstiem un mūsu izbīdītajiem aģentiem?

No 4. protokola:

Asa cīņa par pārākumu un satricinājumi saimnieciskajā dzīvē radīs un ir jau radījuši vīlušos, aukstu un nejūtīgu ļaužu sabiedrības. Šajās sabiedrībās valdīs riebums pret augstāko polītiku un ticību. Viņus vadīs kails aprēķins, tas ir zelts, kam viņi kalpos kā elkam par tām materiālām baudām, kuŗas tas var dot.

.

No 5. protokola:

Kādu administrātīvās pārvaldes formu gan var dot sabiedrībām, kuŗās viscaur iesakņojusies pērkamība, kur pie bagātības tiek tikai ar veikliem, pārsteidzošiem pusblēžu paņēmieniem, kur valda izlaidība, kur tikumību uztur tikai sodi un bargi likumi, bet ne labprātīgi pieņemti principi, kur kosmopolītiskā pārliecība izdzēsusi dzimtenes mīlestības un reliģijas jūtas? Kādu gan citu valdīšanas formu dot šīm sabiedrībām, ja ne to despotisko…?

Visos laikos kā tautas, tā atsevišķas personas uztver vārdus tā, it kā tie būtu darbi. Viņi apmierinās ar to, ko tiem rāda, visai reti interesēdamies par to, vai sabiedriskajā laukā apsolītais arī pildīts. Tādēļ mēs dibināsim reklāmu iestādes, kas daiļrunīgi pierādīs progresa veicināšanu.

Lai saņemtu sabiedrisko domu rokās, vajag viņu apmulsināt no visām pusēm izsakot tikdaudz pretrunīgu domu un tik ilgi, kamēr goji pazudīs viņu labirintā un sapratīs, ka vislabāk nepieturēties ne pie kādiem uzskatiem polītiskos jautājumos

Otrs noslēpums, ko vajag zināt, lai valdīšana sekmētos, ir tas, ka vajag tiktāl pavairot ļaužu trūkumus – ieradumus, kaislības, kopdzīves normas, lai neviens nevarētu nekā izšķirt šajā chaosā, un ļaudis tādēļ vairs nesaprastu cits citu. Šis solis mums vēl noderēs, lai sētu naidu visās partijās, skaldītu visus kollektīvos spēkus, kas vēl negrib padoties, atņemtu drosmi katrai personīgai iniciātīvai, kas varētu kaut kā traucēr mūsu lietu.

No 6. protokola:

Pacelsim darba algas, kas tomēr nedos strādniekiem nekāda labuma, jo tanī pašā laikā mēs sadārdzināsim pirmās nepieciešamības priekšmetus it kā zemkopības un lopkopības pagrimšanas dēļ; bez tam mēs mākslīgi un dziļi sabojāsim ražošanas avotus, pieradinādami strādniekus pie anarchijas un reibinošiem dzērieniem, un līdz ar to darīdami visu, lai izdzītu no zemes visus goju izglītotos spēkus.

No 7. protokola:

Polītikas panākumus galvenokārt noteic viņas pasākumu slepenība: diplomāta vārdiem nav jābūt saskaņotiem ar viņa darbiem.

No 9. protokola:

Piemērojot mūsu principus, grieziet vērību uz tās tautas raksturu, kuŗas zemē jūs atradīsities un darbosities; vispārējai, vienādai to pielietošanai, iekams tauta nav pāraudzināta pēc mūsu prāta, nebūs sekmju. Bet esiet to pielietošanā ļoti uzmanīgi; jūs redzēsit, ka nepaies ne desmit gadu, pats stingrākais raksturs mainīsies, un mēs pieskaitīsim jauno tautu to rindai, kas mums jau padevušās.

Mēs apmuļķojām, apreibinājām un pavedām goju jaunatni, audzinādami to pēc apzināti melīgiem, bet no mums viņai uzspiestiem principiem un teorijām.

Virs pastāvošiem likumiem, nepārgrozot tos būtībā, bet tikai sakropļojot viņus ar pretrunīgiem tulkojumiem, mēs esam radījuši kaut ko grandiozu rezultātu ziņā. Šie rezultāti izteicās papriekšu tādā kārtā, ka tulkojumi vispirms nomaskoja likumus, bet pēc pavisam aizklāja to valdību skatiem tāpēc, ka neviens nevar pārredzēt tik sarežģītu likumdošanu.

No 10. protokola:

… lūdzu jūs atcerēties, ka valdības un tautas polītikā apmierinās ar to, kas tiek rādīts no ārienes. Un kā gan lai viņi saskata lietu apslēpto pusi, kad viņu pārstāvji par vissvarīgāko tur izpriecu. Priekš mūsu polītikas ir ļoti svarīgi zināt šo sīkumu: tas mums palīdzēs, pārejot apspriest valsts varas dalīšanu, vārda, preses reliģijas (ticības) brīvību, biedrošanās tiesības, vienlīdzību likuma priekšā, īpašuma, dzīvokļa neaizskaŗamību, nodokļus (apslēptā nodokļa ideja), likuma atpakaļejošo spēku. Visi šie jautājumi ir tādi, ka tiem nekad nevajaga pieskarties tieši un atklāti tautas priekšā.

Tādēļ mums visi jāved balsot, bez šķiru un cenza izšķirības, lai nodibinātu vairākuma absolūtismu, ko nevar dabūt no inteliģentām, cenza šķirām. Tādā kārtā pieradinot visus pie domām par pašnozīmi, mēs salauzīsim goju ģimenes nozīmi un viņas audzinošo vērtību, novērsīsim individuāli apdāvināto izcelšanos, kuŗiem mūsu vadītais pūlis neļaus ne izcelties, ne arī izteikties: viņš pieradīs klausīt tikai mūs, no kuŗiem saņems atlīdzību par paklausību un uzmanību. Ar to mēs radīsim aklu varu, kas nevarēs nekur kustēt bez mūsu aģentu vadības, kuŗus mēs esam iecēluši tam par līdeŗiem. Tauta padosies šim režīmam, zinādama, ka no šiem līdeŗiem atkarīga peļņa, dāvanas un visādu labumu saņemšana.

… satversme, kā jūs labi zināt, nav nekas cits, kā ķildu, naida, strīdu, nesaskaņu, neauglīgas partiju aģitācijas, partejisku tendenču – ar vārdu sakot, visa tā skola, kas valsts darbību padara bezpersonisku. Tribīne ne sliktāk par presi notiesāja valdības uz bezdarbību un bezspēcību un ar to padarīja viņas par nederīgām, liekām, kādēļ arī daudzās valstis nogāzās.

No 12. protokola:

Kādu lomu tagad spēlē prese? Viņa kalpo kaislību sakurināšanai, kas mums nav vajadzīgas, vai arī partiju egoistiskiem nolūkiem. Viņa ir tukša, netaisna, melīga, un ļaužu vairākums nemaz nesaprot, kam viņa kalpo. Mēs tai uzliksim seglus un saņemsim viņu stingri grožos, to pašu izdarīsim arī ar pārējiem iespieddarbiem, jo kāda gan nozīme mums paglābties no preses uzbrukumiem, ja mēs vēl paliekam par mērķi brošūrai un grāmatai…

Neviens ziņojums nenonāks sabiedrībā bez mūsu kontroles. To mēs jau arī tagad sasniedzam ar to, ka visas ziņas saņem nedaudzas aģentūras, kuŗu rokās tās saplūst no visām pasaules malām. Šīs aģentūras tad jau pilnīgi būs mūsu iestādes un publicēs tikai to, ko mēs rakstīsim viņām priekšā.

Literātūrai un žurnālistikai piemīt vislielākais audzinošais spēks, tādēļ mūsu valdība iegūs žurnālu lielāko daļu. Tā tiks neitrālizēta privātās preses kaitīgā ietekme, un mēs iegūsim milzīgu ietekmi uz ļaužu prātiem…

Visas mūsu avīzes būs visdažādāko virzienu – aristokratiska, republikāniska, revolūcionāra, pat anarchistiska – saprotams, kamēr vēl būs satversme… Viņām, kā indiešu dieviņam Višnu, būs simts rokas, no kuŗām katra taustīs pulsu kaut kādai „sabiedriskai domai”. Kad pulss paātrināsies, tad šīs rokas vedīs sabiedrisko domu pretī mūsu mērķim, jo uztraucies subjekts zaudē saprātību un viegli padodas iedvesmei. Tie muļķi, kas domās, ka atkārto savas nometnes laikraksta domas, ka seko savas partijas organam, viņi ies pakaļ tam karogam, kuŗu mēs izkārsim priekš viņiem.

Tādi, sabiedrības uzmanībai nenotveŗami, bet patiesībā ļoti iedarbīgi soļi vissekmīgāk noskaņos sabiedrības uzmanību un uzticību par labu mūsu valdībai. Pateicoties tam, mēs pēc vajadzības varēsim satraukt vai nomierināt prātus attiecībā uz polītiskiem jautājumiem, pārliecināt vai radīt apjukumu, iespiežot gan patiesību, gan melus, gan datus, gan atsaukumus, skatoties pēc tā, vai tie uzņemti labi vai nē, vienmēr uzmanīgi aptaustot zemi, pirms uz tās nostāties… Mēs droši uzvarēsim savus pretiniekus, jo viņu rīcībā nebūs preses organu, kuŗos tie varētu izteikt savas domas līdz galam, tāpēc, ka mēs pret presi spersim augšā minētos soļus. Mums pat nebūs vajadzīgs tos pilnīgi atspēkot…

No 13. protokola:

Dienišķās maizes trūkums spiež gojus ciest klusu un būt mūsu padevīgiem kalpiem. Mūsu presē no viņu vidus uzņemtie aģenti pēc mūsu pavēles pārspriedīs to, ko mums nav izdevīgi izdot tieši oficiālos dokumentos, bet mēs pa to laiku, izmantojot radušos debatu troksni, ņemsim un ievedīsim mums vēlamos noteikumus un pasniegsim tos publikai kā notikušu faktu. Neviens neuzdrošināsies prasīt atcelt reizi nolemto, jo vairāk tādēļ, ka to nostādīs kā uzlabojumu… Un tad atkal nāks prese un novirzīs tautas domas uz citiem jautājumiem (jo mēs, lūk, pieradinājām ļaudis, meklēt vienmēr ko jaunu). Uz šo jauno jautājumu apspriešanu metīsies tie bezsmadzeņu likteņu lēmēji, kuŗi līdz šim laikam nevar saprast, ka viņi nekā nesaprot no tā, ko uzņemas apspriest.

Lai viņas pašas nenonāktu pie kāda slēdziena, tad mēs viņām kavējam laiku ar izpriecām, rotaļām, spēlēm, kaislībām, tautas namiem… Drīz mēs sāksim likt priekšā ar preses palīdzību konkursu sacensības mākslā un visāda veida sportā: šīs intereses galīgi novirzīs ļaužu prātus no tiem jautājumiem, kuŗos mums nāktos ar viņiem cīnīties. Arvien vairāk un vairāk atradinoties no patstāvīgas domāšanas, ļaudis sāks runāt vienā mutē ar mums, tādēļ, ka mēs būsim vienīgie, kas rādīs jaunus domu ceļus… zināms, ar tādu personu palīdzību, kuŗas neturēs par mūsu cilvēkiem.

… mēs veicināsim visādu fantastisku teoriju izgudrošanu, kas liksies jaunas un it kā progresīvas: jo mēs taču ar vislabākajām sekmēm esam sagrozījuši goju bezsmadzeņu galvas ar progresa ideju, un nav starp gojiem neviena tik prātīga, kas saprastu, ka zem šī vārda slēpjas novēršanās no patiesības visos tajos gadījumos, kur lieta negrozās ap materiāliem izgudrojumiem, jo patiesība ir tikai viena un tajā nav vietas progresam. Progress, šī viltīgā ideja, kalpo tikai patiesības aptumšošanai, lai neviens cits to nepazītu, izņemot mūs…

Zemēs, kuŗas sauc par visattīstītākajām, mēs esam radījuši neprātīgu, netīru, riebīgu literātūru. Vēl kādu laiku pēc valdīšanas sākuma mēs veicināsim viņu, lai tā izcilāk attēlotu to runu un programu kontrastu, kas nāks no mūsu augstumiem… Mūsu gudrie, kas audzināti goju vadīšanai, sastādīs runas, projektus, memorandus, rakstus, ar ko mēs ietekmēsim prātus, virzīdami tos uz mūsu nozīmētiem jēgumiem un zināšanām.

No 15. protokola:

Mūsu ietekmē goju likumu pildīšana ir samazinājusies līdz minimam. Likumu prestižu satricinājuši liberālie iztulkojumi, un ko mēs ievedām šinī sfairā. Svarīgākās polītiskās un principiālās lietas un jautājumus tiesas izšķiŗ tā, kā mēs viņām to liekam…

Kad atnāks mūsu atklātās valdīšanas laiks, laiks parādīt tās labumu, tad mēs pārtaisīsim visas likumdošanas: mūsu likumi būs īsi, skaidri, bez jebkādiem iztulkojumiem, tā ka katrs tos varēs labi zināt. Galvenā īpatnība, kas tiks viņos ietverta – paklausība priekšniecībai, novesta līdz grandiozitātes pakāpei. Tad izbeigsies visi noziegumi tādēļ, ka visi un ikkatrs būs atbildīgs pārstāvja augstākai varai. Bet varas nelietīga valkāšana, ko pielaiž instances, kas atrodas zemāk par šo pēdīgo instanci, tiks sodīta tik nežēlīgi, ka ikvienam atkritīs patika eksperimentēt ar saviem spēkiem. Mēs modri sekosim katrai administrācijas darbībai, no kuŗas atkarīga valsts mašīnas gaita, jo viņas izklaidība rada izlaidību visur: neviens nelikumības vai noziedzības gadījums nepaliks bez paraugsoda.

Tagad goju tiesneši pabalsta visādus noziegumus, jo viņiem trūkst pareiza priekšstata par savu uzdevumu, tādēļ ka tagadējie valdnieki, tiesnešus ieceldami vietās, neparūpējas par to, lai iedvestu tiem pienākuma izjūtu un apziņu par to, ko no viņiem prasa. Kā dzīvnieki palaiž savus bērnus medīt, tā goji dod saviem pavalstniekiem ienesīgas vietas, nepadomādami, ka vajadzētu paskaidrot, kādam nolūkam šī vieta radīta. Tādēļ tad arī viņu valdības izjūk pašu spēkiem, pašu administrācijas rīcības dēļ.

No 17. protokola:

Goju garīdzniecību jau esam parūpējušies diskreditēt, tā iznīcinot viņu misiju, kas tagad ļoti traucētu. Ar katru dienu samazinās viņu ietekme tautās. Sirdsapziņas brīvība tagad izsludināta visur; tagad, vairs tikai jāpaiet zināmam gadu skaitam, un kristīgā reliģija pilnīgi sabruks; ar citām reliģijām mēs tiksim vēl vieglāk galā, bet par to pāragri runāt.

No 19. protokola:

Lai atņemtu polītiskajam noziegumam varonības aureolu, mēs to nosēdināsim uz apsūdzēto sola kopā ar zādzību, slepkavību un visādiem riebīgiem un netīriem noziegumiem. Tad sbiedriskā doma savā apziņā apvienos šo noziegumu veidu ar visu pārējo noziegumu kaunu un atzīs tos par vienādi nicināmiem.

No 20. protokola:

Nodoklis, kas uzlikts nabagajiem, ir revolūcijas sēkla un nes paspēli valstij, kas zaudē lielumu, dzenoties pakaļ mazumam.

No 23. protokola:

Mēs atjaunosim amatniecību, kas konkurēs fabrikantu privātos kapitālus. Tas nepieciešams vēl tāpēc, ka lielie fabrikanti bieži, kaut arī reizēm neapzinīgi, sakūda masas pret valdību.

Amatnieku tauta nepazīst bezdarba, tādēļ tā pieķeŗas pastāvošai iekārtai un atbalsta valsts varu.

Bezdarbs ir visbīstamākā parādība valdībai. Mums tas izbeigsies, tiklīdz vara nonāks mūsu rokās.

Žūpību arī likums aizliegs un sodīs kā pārkāpumu pret cilvēcību, jo cilvēki alkohola ietekmē pārvēšas par kustoņiem.

=============================

No grāmatas:

«AISBERGA» piezīme:

Visi «Ciānas gudro protokoli»